«Tobago» salona iekārtojums nedarītu kaunu pat Kvieša savrupmājai. Grozāmi atzveltnes krēsli, apsisti ar mīkstu, sarkanu ādu. Sienas nišā pusapaļš dīvāns. Klavieres. Latviskiem kokgriezumiem izrotāta, milzīga bufete ar īpašām ligzdām pudelēm un smalkajai servīzei. Divi gumijkoki. Tas viss tālu pārsniedza kapteiņa Vilsona un pārējo kuģu virsnieku prasības. Bet Jēkabs Kviesis mīlēja ērtības. Viņa gaume šai gadījumā bija izšķīrēja. Lai pilnīgi justos kā mājās, Kviesis pašrocīgi bija piekāris lielu gleznu smagā, vecmodīgā zelta rāmī. Šī glezna viņam nozīmēja to pašu, ko ticīgajam svētbilde. Tā iemūžināja Kviešu rēderu dinastijas pirmo īpašumu — četrmastu barku «Turaidas Roze».
•Jēkabs Kviesis sēdēja ērtā pozā, pa pusei atgāzies krŠslā. Pat pidžamā, kurai pāri bija nevīžīgi uzmesti pelēki flaneļa svārki, viņš izskatījās kā cilvēks, kas zina, ko grib, un, par spīti sešdesmit mūža gadiem, vēl pilns enerģijas un tālejošu plānu. Sārtā, apaļīgā seja ar maisiņiem zem acīm rādīja, ka Kviesis reizēm spēj arī aizmirst veikalu, lai nodotos izpriecām, tīri cilvēciskām vājībām. Par vienu no šādām vājībām viņš uzskatīja mīlestību uz Alīsi. Tikko meita ienāca gaismas lokā, Kviesis pamanīja satraukto seju.
— Tu tāda bāla, Alīsiņ, — viņš bažīgi teica.
Alīse nervozi grozīja pirkstos savas kajītes slēdzeni. Pa ceļam viņa bija puslīdz nolēmusi pastāstīt tēvam par svešinieku. No tēva viņai līdz šim nebija noslēpumu. Bet tepat pie bufetes stāvēja Pārups.
— Bālums jūsu meitai piestāv, — viņš teica, atkorķēdams šampanieša pudeli. — Uz jūsu veselību, mana dārgā!
Viņš pacēla glāzi un maziem malkiem, ar baudu iztukšoja to. Kā pēc smagas piepūles, ar apmierinātu nopūtu iekārtojās dīvāna stūrī.
— Jūs atkal esat piedzēries, Ilgmar, — aizrādīja Alīse.
— Piedzēries?… — Pārups, jocīgi vaibstīdamies, uzlūkoja Alīsi caur glāzes stiklu. — Nebūt! Esmu tikai apreibis — no jūsu daiļuma, no šīs nakts piedzīvojuma, no mīlas… Un varbūt arī no šā dievišķā šķidruma':.. Vai jūs zināt, kāpēc Afrodīte bija tik burvīga? Tāpēc, ka izkāpa no šampanieša putām! …