—   Draudzēties? Tīri vai jāsmejas! Man draugos tikai vīns un daiļais dzimums.

—  Man radās iespaids, ka jūs labi paziņas, — teica Alīse.

—  Tieši otrādi, ienaidnieki… Kādreiz pastāstīšu. Kāpēc sabojāt sev garastāvokli? … Un tagad, manas dievinātās dāmas un cienījamie kungi, atļaujiet man pa­teikt dažus vārdus, mazu uzrunu … Visapkārt plosās karš, un tomēr mēs trīs esam pametuši savu tēvu zemi, lai dotos tālā braucienā. Jūs, mana dārgā, braucat ap­ciemot savu sirmo tēvoci; jūs, Kvieša kungs, kā īsts Lat­vijas patriots, gribat nodibināt un paplašināt mūsu tirdznieciskos sakarus ar aizjūras valstīm. Bet es? Kas mani pamudināja doties briesmās? Mani vada vienīgi mīla! Tāpēc šodien jūtos mazliet apreibis — no jūsu klāt­būtnes, Alīse, no laimes! Jūs taču piedosiet nelabojamam romantiķim, mana dārgā, bet es nespēju vairs klusēt. Man tas jāpasaka klaji, nekavējoties: esiet mana sieva! Lai kapteinis mūs salaulā, lai okeāns ir mūsu kāzu lieci­nieks!

Alīse sarāvās. Kad Pārups sāka savu svinīgo uzrunu, viņa pat nenojauta, uz ko tā tēmēta. Bija pilnīgi aizmir­sies, ka viņa saderināta, pie tam ar šo cilvēku, kas bez ērmošanās nespēj pateikt pat divus vārdus.

—  Bravo! — Kviesis iesaucās. — Tas ir manā garā — pēc vecām jūrnieku tradīcijām!

Alīse zināja, ka tagad kaut kas jāsaka. Ne jau tāpēc, ka vīrieši šaubītos par viņas piekrišanu. Bet tāpēc, ka to prasīja labais tonis. Pēkšņi likās, ka saderināšanās gre­dzens kļuvis par šauru un spiež.

—   Tik pēkšņi… — Alīse stomījās. — Es vēl neesmu jūs pa īstam iepazinusi… Es jūs . .. vēl ne …

—   Nāks, nāks ar laiku — i mīlestība, i laime, — Kvie­sis omulīgi mierināja.

—   Bet tā uzreiz … uz kuģa … Man pat nav līgavas tērpa … — Alīse izdvesa.

Viņa labi pazina tēvu. Sīkumiem tas allaž piešķīra pārspīlētu nozīmi.

—   Tur tev taisnība! Tik vienkārši nevar, onkulis vēl apvainosies, ka bez viņa, un ko tad? … Tu man esi gudra meita, Alīsiņ! Kāzas mēs rīkosim Santaringā. Lai viss ir, kā nākas, — baznīca, ziedi, dāvanas, laimes vēlējumi, fotogrāfijā avīzēs! Naudu nav ko žēlot — saaicināsim tu­rienes labo sabiedrību, komersantus, diplomātus …