Rīgners piecēlās.
— Ja gribat, lai mēs paliktu draugi, — viņš paskatījās uz Pārupu.
Tas paraustīja plecus:
Veikala darīšanās es nekad nejaucos. Bet no savas pieredzes varu pateikt, ka draudzība ir vairāk vērta nekā daži kilogrami liellopu gaļas.
Kviesis nopūtās:
— Ja jau mans kompanjons tā, tad es padodos. Līdz Santaringai kaut kā iztiksim. Galu galā karš prasa upurus. Arī no tiem, kas grib dzīvot mierā … Tad ko, fon Rīgnera kungs, trešo glāzīti par mūsu darījumu?
— Pateicos. Pienākums sauc. Laimīgu ceļu!
Tikko Rīgners kapteiņa pavadībā bija atstājis salonu, atslāba Alīses sasprindzinātie vaibsti.
— Riebīgi, — viņa čukstēja, tad pamanīja Pārupa pilno glāzi: — Kas ar jums noticis, Ilgmar?
— Ar mani? — Pārups satvēra glāzi un palūkojās sīkajos gāzes burbulīšos, kas cēlās uz augšu. — Biju vienkārši aizsapņojies. Cik tomēr mūsu dzīve raiba! Šodien tu atrodies galotnē, rīt vilnis ierauj tevi pašā dzelmē. Tikai nedrīkst izsamist. Uz dzīvi jāraugās caur glāzīti, tad tā kļūst tikpat skaista kā jūs, Alīse, — un, it kā steigdamies atgūt nokavēto, viņš pēc kārtas iztukšoja vairākas glāzes.
Motori pēc ieilgušās klusēšanas beidzot pacēla balsi. Visi sajuta atvieglojumu. Kviesis piecēlās un nostājās pie loga. No klāja atlidoja kapteiņa Vilsona pavēles. Kuģa šūpas kļuva vienmērīgākas un apvaldītākas, viļņu čala maigāka. Pārliecinājies, ka vācu zemūdene aizbraukusi, Kviesis aizsmēķēja un atgriezās pie galda.
— Paldies dievam, projām, — viņš iesaucās. — Visur par kungiem uzspēlējas, šie nolādētie vāciešj! Mēs vēl tikām lēti cauri, bet cik laika zaudējām!
— Nupat vēl tu viņus dēvēji par bruņiniekiem, — Alīse piezīmēja.
— Vārds mēlē nekož … Lai nu kurš, betmēs, latvieši, labi zinām, kāda cena šiem bruņiniekiem. īsti laupītāji! Brīnos, Pārup, — kā jūs ar tādiem varat draudzēties?