Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mierīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; apģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spilgtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailumu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.
«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu galvām.
Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atkarīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.
— Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.
Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais kuģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pasaules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedumus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.
— Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.
Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk
par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad neņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes mājiņas pirmais stāvs.