— Man jau nekas, bet Cepurītis.
— Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.
Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:
— Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!
Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vācietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.
Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja biedriem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pēdējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja atrastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar nepareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.
Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.
— Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.
— Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.
— Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss
Antons tūdaļ uzlēca kājās un ar krūzi devās pje slimnieka. Cepurītis bija nometis segas un nemierīgi svaidījās pa koju. Antons mēģināja pacelt motorista galvu. Cepurītis neatvēra acis.
— Ūdeni! … Vajag aiznest ūdeni! — un viņš pagriezās pret sienu.
Antons atkal apsēdās savā vietā:
— Murgo… Nekā nevar saprast. Žēl cilvēka.
— Tas viņam kopš Honkongas, kad Cepurītis vēl brauca uz angļu štīmera.
— Ar malāriju nav joki, — bocmanis piebalsoja.
— Teicu, lai paliek malā, bet vai tad šis uzklausīs prātīgu padomu?! Un tagad viņa vietā lai strādā citi.