It kā ļaudamies skumīgām atmiņām, viņš runāja par Londonu, pie kam sīki iztaujāja mani, kādas pārmaiņas tur notikušas. Viņš lika noprast, ka mīlējis dzīvi šinī pilsētā, no kuras piepeši atšķirts uz visiem laikiem.
Kā mācēdams tērzēju par šo un to. Pastāvīgi jautu, cik viņš dīvains, un runādams es skatīju viņa savādo, bālo seju, ko palsi apgaismoja kompasmājiņas laterna manā aizmugurē. Pēc tam lūkojos tumsīgajā jūrā — uz to pusi, kur nakts slēpa viņa mazo salu.
Šķita, ka šis cilvēks ieradies no bezgalības tikai izglābt man dzīvību. Nākamajā dienā viņš atstās kuģi un pazudīs no mana redzes loka. Tas viss pat ikdienišķos apstākļos būtu mani vedinājis mazliet padomāt Bet vispirms bija neparasti, ka izglītots cilvēks d^īvo šinī svešajā saliņā, un kur tad vēl viņa īpatnējā bagāža. Es pieķēru sevi atkārtojam kapteiņa jautājumu — ko Montgomerijs gribēja darīt ar šiem dzīvniekiem? Un — kad pirmoreiz ieminējos par tiem — kāpēc viņš izlikās, it kā tie nepiederētu viņam? Turklāt mani dziļi ietekmēja viņa kalpotāja ērmīgums. Šie apstākļi Mont- gomeriju ietina noslēpumainības dūmakā. Tie nodarbināja manu iztēli un gausināja manu valodu.