IV

PIE ŠONERA MARGĀM

Pēc saules rieta mēs tovakar saskatījām zemi, un šoneris likās dreifā. Montgomerijs izmeta, ka esot redzams viņa ceļa mērķis. Nevarēja neko skaidri izšķirt no tāda attāluma; kā man toreiz šķita, vīdēja tikai tumšzila, zema lāma nenoteikti zilpelēkā okeānā. No tās gandrīz vertikāli cēlās pret debesīm dūmu strūkla.

Kapteiņa nebija uz klāja, kad ieraudzījām salu. Iz­gāzis savu niknumu uz mani, viņš bija nostreipuļojis lejā un droši vien aizmidzis uz grīdas savā kajītē. Fak­tiski nu komandēja viņa palīgs — kalsenais nerunīgais cilvēks, ko bijām redzējuši pie stūres rata. Acīm redzot, arī viņš ļaunojās uz Montgomeriju. Viņš nepievērsa mums abiem ne mazako uzmanību. Mēs kopā ar viņu ēdām drūmā klusumā, pēc tam kad biju veltīgi mēģi­nājis uzsākt sarunu. Man arī dūrās acīs, ka matroži tiplam skarbi izturējās pret manu biedru un viņa dzīv­niekiem. Atzinu, ka Montgomerijs ļoti noslēpumains attiecībā uz savu ceļa mērķi un to, ko nodomājis darīt ar šiem radījumiem, un es netincināju viņu, kaut arī sajutu aizvien lielāku ziņkāri.

Sarunādamies mēs abi palikām uz kvarterklāja,-līdz debess raiboja vienās zvaigznēs. Nakts bija ļoti klusa, tikai šad un tad atlidoja no dzelteni apgaismotā baka daža skaņa un reizumis dzirdēja kustamies dzīvniekus. Sarāvusies čokurā, puma gulēja, vērojot mūs spīdošām acīm, — melns kamols krātiņa stūrī. Suņi šķita aiz­miguši. Montgomerijs izvilka cigārus.