Viņi nepaņēma līdzi ne­vienu no minētajām radībām. Tā nu paliek neapstipri­nāts gandrīz vai pats galvenais šinī stāstā. Sis apstak- lis vedina uz domam, ka nenodarīšu nekādu ļaunumu, ja šo dīvaino stāstu publicēšu, kā man šķiet, saskaņā ar tēvoča vēlēšanos.

Tam vismaz ir šāds apstiprinājums. Mans tēvocis nozuda ap 5° d. pl. un 105° a. g. un pēc vienpadsmit mēnešiem atkal parādījās tanī pašā okeāna daļā. Pa šo laiku viņam vajadzēja kaut kur dzīvot. Un ir zi­nāms, ka šoneris Ipecacuanha ar piedzērušu kapteini Džonu Deivisu 1887. gada janvārī patiešām atstājis Ariku, vezdams pumu un vēl kādus citus dzīvniekus, ka šis kuģis iegriezies vairākās Klusā okeāna dienvidu ostās un pēdējo reizi manīts Banjā, no kurienes aiz- burājis ar prāvu kopras kravu pretī savam nezināma­jam liktenim 1887. gada decembri — atbilstoši mana tēvoča stāstam. *

Čarlzs Eduards Prendiks

LAIVĀ

Es nedomāju papildināt to, kas jau rakstīts par Lady Vain bojā eju. Kā visi zina, Lady Vairi atstāja Kallao un pēc desmit dienu brauciena sadūrās ar pa­mestu kuģi. Barkasu ar septiņiem komandas vīriem astoņpadsmit dienas vēlāk uzņēma Viņas Majestātes lielgaballaiva Myrtle, un stāsts par šo vīru pārciesta­jām grūtībām kļuvis gandrīz tikpat labi zināms kā vēl baismīgākais gadījums ar Medusa.