Taču es gribu tagad pievienot publicētajam stāstam par Lady Vain citu, tikpat drausmu un, bez šaubām, daudz dīvaināku. Līdz šim uzskatīja, ka tie četri vīri, kas tika gigā, aizgājuši bojā, bet tas nav taisnība. Es varu to apgalvot vis­drošāk, jo esmu viens no šiem četriem.

Papriekš man jāpaskaidro, ka šinī laiva tika nevis četri, bet trīs vīri. Konstanss, ko «kapteinis redzēja metamies gigā» (Daily News, 1887. g. 17. marta numurs), par laimi mums un par nelaimi sev, nesasnie­dza mūs. Nolaidies caur virvju mudžekli zem sadra­gātā bugsprita gaijām, viņš lēca, bet papēdis aizķērās aiz kādas tievas virves, viņš palika mirkli karajamies ar galvu uz leju, pēc tam krita un triecās pret kādu atlūzni vai takelāžas apaļkoku, kas peldeja ūdenī. Mēs airējām uz viņa pusi, bet viņš nemaz neuznira.

Kā jau teicu, mums par laimi viņš nesasniedza mūs, un es gandrīz varētu piebilst, ka tā bija arī viņa laime, jo mēs palikām vienīgi ar mazu muciņu ūdens un da­žiem izmirkušiem sausiņiem — tik pēkšņi mūs pār­steidza trauksme, tik slikti kuģis bija sagatavots avā­rijas gadījumam. Domājām, ka vīri barkasā apgādā­jušies labāk (taču, kā liekas, tas tā nebija), un mēs lūkojām viņus sasaukt. Viņi droši vien nedzirdēja mūs, un otrā rītā mēs vairs nevarējām viņus redzēt. Smi­dzināja sīks lietus, kas mitējās tikai pēc pusdienas.