— Šī zvaigžņu gaisma kaut kā raisa vaļā mēli. Esmu ēzelis, un tomēr man tā kā gribētos jums izstāstīt savas bēdas.
— Varat būt drošs, ka neizpaudīšu to, ko dzirdēšu no jums, — ja tā vajag.
Viņš dzīrās uzņemt valodu, bet pēkšņi pakratīja Šaubās galvu.
— Nestāstiet, — es teicu. — Man viss viens. Galu galā ir labāk, ka neatklāj noslēpumu. Jūs negūsit neko citu kā tikai mazu atvieglojumu, ja attaisnošu jūsu uzticību. Ja neattaisnošu … Nu?
Viņš minstinādamies ieņurdējās. Jutu, ka esmu viņu it kā iedzinis sprukās, notrāpīdams tādu brīdi, kad viņam gribas izkratīt sirdi; un patiesībā es nekāroju izdibināt, kas piespiedis jaunu medicīnas studentu pamest Londonu. Man netrūkst iztēles. Es paraustīju plecus un novērsos. Pārliekusies par pūpes margām, melna figūra klusēdama vēroja zvaigznes. Tas bija Montgomerija savādais kalpotājs. Man sakustoties, viņš asi atskatijas pār plecu, pēc tam atkal lūkojās projām.
Tas varbūt jums šķiet nesvarīgi, bet mani pārsteidza kā piepešs trieciens. Mūsu tuvumā bija tikai viens gaismeklis — laterna pie stūres rata. Šī radījuma seja ufr īsu mirkli pagriezās pret uguni, un es redzēju, ka acis, kas mani uzskatīja, zaigoja iezaļganā krāsā.
Es toreiz nezināju, ka vismaz sarkanējs spīdums nereti vērojams cilvēka acīs. Šo īpašību es uztvēru kā gluži necilvēcisku.