— Es nu domāju, ka jāliekas uz auss, — viņš teica, — ja esat diezgan izvēdinājies.
Es ierunājos par ko citu. Mēs nogājām lejā, un pie manas kajītes durvīm viņš novēlēja man labu nakti.
Es redzēju ļoti nepatīkamus sapņus. Dilstošais mēness uzlēca vēlu. Tas iemeta manā kajītē baltu, spocīgu vājas gaismas kūli, un baiga figūra ēnojās uz dēļu apšuvuma pie manas kojas. Pēc tam pamodās briežu suņi, tie sāka riet un gaudot, tā ka laiku pa laikam uztrūkos no sapņa, un es tikpat kā negulēju līdz ausmas pirmajam svīdumam.
V
CILVĒKS, KAM NEBIJA KURP DOTIES
Agrā rītā — tas bija otrais rīts, kopš atlabu, un, domāju, ceturtais, kopš mani uzņēma kuģis — es pamodos pēc nemierīgiem sapņiem, pēc murgiem par grandošiern lielgabaliem un aurojošiem pūļiem, un jautu aizsmakušus kliedzienus augšā. Izberzējis acis, es gulēju, klausīdamies šinīs trokšņos, un kādu brīdi īsti neapjēdzu, kur atrodos. Piepeši dzirdēju dipam basas kājas, svaidām smagus priekšmetus, neganti dverkstam un klaudzam ķēdes. Murdēja ūdens, jo kuģi pēkšņi grieza apkārt; putains, dzeltenzaļš vilnis iešļācās apaļajā lodziņā un straumītē plūda lejup pa stiklu. Es uzrāvu drēbes un devos uz klāja.