Es tomēr negribēju vilkt lozi, un naktī matrozis atkal un atkal čukstēja kaut ko Helmaram, un es sēdēju priekšgalā, iemiedzis plaukstā salieceni, — lai gan šaubos, vai būtu jaudājis cīnīties. Otrā rītā es pievienojos Helmārā priekšlikumam, un mēs metām puspenijus, lai izšķirtu, kurš no mums lieks.
Loze krita matrozim, bet viņš bija pats stiprākais starp mums, nedomāja samierināties ar šādu iznākumu un, laizdams vaļu rokām, uzbruka Helmaram. Abi saķērās un gandrīz piecēlās stāvus. Es rāpoju pie viņiem, jo gribēju satvert matroža kāju un tādējādi palīdzēt Helmaram, bet, laivai zvalstoties, matrozis paklupa, un abi nogāzās uz margapmaja un pārvēlās pār bortu. Viņi nogrima kā akmeņi. Es atceros, ka iesmējos, to redzēdams, un pēcāk gudroju, kamdēļ smējos. Šie smiekli mani piepeši it kā sagrāba no ārienes.
Nezinu, cik ilgi nogulēju krusteniski pār airsolu, domādams, ja tikai es spētu piecelties, tad sadzertos jūras ūdeni, lai apdullinātos un drīzāk nomirtu. Tā guļot, redzēju parādāmies pie apvāršņa un tuvojamies burinieku, kas tomēr daudz neinteresēja mani, it kā es skatītu vienīgi gleznu. Es laikam murgoju, taču gluži skaidri atceros, kas notika. Atminos, ka mana galva šūpojas līdzi viļņiem un horizonts ar burinieku lēkāja augšup un lejup. Bet tikpat skaidri es arī atceros, ka šķitu sevi mirušu un domāju, kāda ļauna ironija, ka mani atrod mazdrusciņ par vēlu, — kad dvēsele jau atstājusi miesas.