Bezgala ilgi, tā man likās, es gulēju ar galvu uz airsola, vērodams lēkājošo kuģi — mazu slīpi uztake- lētu šoneri, kas tuvojās, it kā iznirstot no jūras. Tas lavierēja u-z vienu un otru pusi arvien platākā un platākā leņķī, jo brauca tieši pret vēju. Es nemēģināju piesaistīt uzmanību, tas nepavisam neienāca man prātā; redzēju burinieka sānus, un skaidri neatminos, kas sekoja turpmāk, līdz attapos mazā kajītē šonera pakaļgalā. Kā pa miglu tomēr atceros, ka mani uzcēla līdz portam un liela, sarkana seja, ko klāja vasaras* raibumi un iekļāva rudu matu apdārzs, manī vērās pār falšbortu. Man ari palika nesakarīgs iespaids par kādu melnu seju ar ļoti savādām acīm turpat pie manējas, bet, kamēr to neredzēju atkal, domāju, ka tas bijis murgs. Šķiet, vēl atminos, — man ielēja starp zobiem kaut kādu šķidrumu, Un tas ir viss,
CILVĒKS, KAS BRAUCA UZ NEKURIENI
Kajīte, kur attapos, bija maza un neuzkopta. Pajauns vīrieiis ar gaišdzelteniem matiem, sarainām salmu krāsas ūsām un atkarenu apakšlūpu sēdēja un turēja manu roku. Kādu laiciņu mēs klusēdami vērāmies viens otrā. Viņa ūdeņainās, pelēkās acis bija neparasti trulas.
No augšas piepeši atskanēja kāda liela dzīvnieka dobjā, niknā rēkoņa, pie tam dzirdēju it kā grūstām dzelzs gultu. Taisni šinī brīdī vīrietis atkal ierunājās.