Tad augšā par jaunu atskanēja troksnis — sirdīga rēkoņa un cilvēka balss. Pēc tam kāda cita balss pavē­lēja, lai «nolādētais teļapakausis» rimstoties.

—   Jūs bijāt gandrīz miris, — mans sarunu biedrs teica. — Jā, jūsu dzīvība karājās mata galā. Bet tagad esmu jūs sazāļojis. Rokas sāpīgas, vai ne? Injekcijas. Jus nogulējāt bez samaņas gandrīz trīsdesmit stundas.

Es domāju gausi. Nu mani iztraucēja daudzu suņu kaucieni.

—   Vai drīkstu ēst ko spēcīgu? — es jautāju.

—   Sakiet man paldies, — viņš atbildēja. — Jēra gaļa jau vārās.

—   Jā, — teicu pārliecināti, — es varētu iebaudīt gabaliņu jēra gaļas.

Bet, — viņš sacīja minstinādamies, — ziniet, man ļoli ļoti gribētos dzirdēt, ka jūs gadījāties laivā viens pats. — Man šķita, ka viņa acīs pavīdēja tādas kā aizdomas. — Velns lai parauj šo gaudoņu!

Viņš izmetās no kajītes, un es dzirdēju viņu ne­ganti baramies uz kādu, kurš atbildēja, kā man likās, neskaidri vervelēdams. Izklausījās, it kā strīds beigtos ar sitieniem, bet domāju, ka šinī ziņā ausis mani vīla. Pēc tam viņš uzkliedza suņiem un atgriezās kajītē.

—   Nu? — viņš ienākdams sacīja. — Jūs pirmīt taisījāties stastit par sevi.

Pateicu, ka mani sauc Edvards Prendiks, un pastāstīju, kā nodevos dabaszinātnēm, glabdamies no savas, ērtās, materiāli nodrošinātās dzīves vienmuļības. Tas likās viņu ieinteresējam.