— Es pats mazliet esmu nodarbojies ar zinātni, preparēdams sliekas olnīcu un gliemeža radulu, un tā tālāk, — esmu studējis bioloģiju universitātes koledžā. Ak dievs! Tas bija pirms desmit gadiem. Bet turpiniet, turpiniet vien, — stāstiet par laivu.
Acīm redzot, viņam patika mana vaļsirdība. Es dabūju pār lūpām tikai aprautus teikumus, jo jutos
gaužām vārgs, un, kad mans stāsts bija galā, viņš tūliņ atsāka runāt par dabaszinātnēm un savām bioloģijas studijām. Viņš ņēmās mani sīki iztaujāt par Totnemas Kortrodu un Gauerstrītu.
— Vai Kaplaci zeļ joprojām? Kas tas bija par veikalu! — Jādomā, viņš bijis ļoti vienkāršs medicīnas students. Viņš aizrunājās līdz mūzikholiem un pastāstīja man dažas anekdotes. — Visu to pametu pirms desmit gadiem, — viņš sacīja. — Cik jautri dzīvojām! Taču es iztaisījos par jaunu ēzeli… Apraku sevi, kad nebiju vēl divdesmit vienu gadu vecs. Jāatzīst, tagad viss citādi… Bet man jāaiziet pie tā muļķīgā pavāra un jāapskatās, cik tālu viņš ir ar jēra gaļu.
Rēkoņa augšā atjaunojās tik piepeši un ar tādu negantu niknumu, ka iztrūcināja mani.
— Kas tur ir? — es saucu viņam nopakaļ, bet durvis jau bija aizvērušās.