—   Vai jūs, māt, domājat, ka Salseds runās?

—           Dievs droši vien mūsu ienaidnieku uz to rosinās. Es saku — mūsu ienaidnieku, jo tas ir arī jūsējais, -mana meita, — viņa piebilda, pagriezusies pret karalieni, kas nobāla un nodūra maigās acis.

Karalis šaubās pakratīja galvu. Tad viņš atkal pievērsās Zojēzam, jo redzēja to vēl arvien stāvot un viņa pavēli neizpildot.

—           Anselm, klausi mani un atbalsties pret margām vai ar elkoni atspiedies pret mana krēsla atzveltni!

—           Jūsu majestāte ir pārāk laipns, un es jūsu atļauju izmantošu tikai tad, kad tiešām būšu noguris.

—           Mans dēls, vai jūs piekrastes viņā galā neredzat burzmu? — vaicāja Katrina.

—           Cik jums asa redze, māt! Tiešām, man šķiet, ka jums taisnība. O, cik man vājas acis, un es taču vēl nemaz neesmu vecs.

—           Sire, - sacija Zojēzs, — tā ir pūļa burzma, ko atvaira strēlnieki. Kā liekas, ved notiesāto.

—           Patiesi, karalis var priecāties, redzot, kā notiesā cilvēku, kura dzīslās ir ari mazliet karalisko asiņu, - iebilda Katrina un paskatījās uz Luīzi.

—            Ak, madame, piedodiet, saudzējiet mani, — jaunā karaliene iesaucās izmisumā, ko grūti varēja noslēpt. — Šis briesmonis nepieder manai dzimtai, un jūs taču to negribat apgalvot.

—   Protams, nē, — sacīja karalis. — Esmu pārliecināts, ka mana māte negribēja tā sacīt.

—    O, viņš pieder pie lotringiešiem, — Katrīna rūgti aizrādīja, — un lotringieši taču ir jūsējie, kundze. Es vismaz tā domāju. Šis Salseds ir jums pat ļoti tuvs.