No Katrīnas Mediči sejas augstprātīgās izteiksmes varēja vērot, ka viņa šai mirkli iegūst jaunu uzvaru; karalienes pacietīgais skatiens liecināja, ka viņa piedalās notiesāšanā; bet karaļa Indriķa sadrūmusī piere norādīja, ka viņš izmanto izdevību, lai atriebtos saviem naidniekiem.

Aizmugurē sekoja divi skaisti jaunekļi: viens tik tikko divdesmit, otrs — divdesmit piecus gadus vecs.

Galma paražas neievērodami, viņi nāca roku rokā saķērušies.

Viņi smaidīja: viens neizsakāmās skumjās, otrs — brinišķā drošsirdibā. Viņi bija daiļi un abi bija brāļi.

Jaunākais saucās grāfs Indriķis de Zojēzs, vecākais — hercogs Anselms Zojēzs. Vēl nesen galmā viņu pazina tikai kā d'Arku. Bet karalis viņu ļoti mīlēja un pirms gada bija Zojēzu iecēlis hercoga un pēra kārtā.

Tauta šos mīluļus neienīda, kā agrāk Možironu, Kvēlu un Šombergu. Tāpēc karaļa nama locekļus un abus brāļus sagaidīja atturigi, bet pieglaimīgi sveicieni.

Indriķis apsveica tautu nopietni un nesmaidīdams, tad noskūpstīja sava suņa galvu, pagriezās pret jaunekļiem un sacīja vecākajam:

—           Atbalstāties pret margām, Anselm, stāvēdams nenogurstiet! Var būt, ka tas vilksies visai ilgi.

—   Ceru, ka ilgi un teicami, sire, — Katrīna viņu pārtrauca.