Kad Lielais Dzims Beldens izteica šķietami nevainīgo piezīmi, ka irdenais ledus esot «diezgan jocīga padarī­šana», viņam ne prātā nenāca, pie kāda gala šie vārdi novedīs. Tāpat to nenojauta arī Lons Makfeins, apgalvo­dams, ka enkurledus, kas veidojoties upes dibena, esot vēl jocīgāks, un ne sapņos tas nerādījās Betlzam, kurš tūdaļ saka strīdēties, paziņodams, ka šāds ledus nemaz neeksistējot — tas esot tikai tāds bubulis.

—   Un tu man gribi to iestāstīt, — Lons izsaucās, — kur tu tak gadu gadus esi pavadījis šitamā zemē! Un kur mēs tik daudz reižu esam ēduši no viena katla!

—   Bet tas tak ir pret katru saprašanu, — Betlzs pa­lika pie sava. — Redzi, tā kā ūdens ir siltāks par ledu…

—   Nu, ja tu ielūsti āliņģī, starpība liela vis nav.

—  Tik un tā siltāks ir, jo nav tak sasalis. Un tu gribi iestāstīt, ka tas sasalst pie dibena?

—   Ta es jau runāju tikai par enkurledu, Deivid, tikai par enkurledu. Vai ta tu nekad neesi braucis pa upi — ūdens dzidrs kā stikls, kad pēkšņi, tikpat kā kad mākulis būtu aizgājis saulei priekšā, irdenais ledus nāk augšā burbuļiem vien, līdz no krasta līdz krastam, no līkuma līdz līkumam visu upi klāj tikpat kā pirmais sniegs?

—   Kā t' ne! Ne vienreiz vien, kad man gadījies aiz­snausties pie stūres aira. Bet tad ledus arvien izpeldēja no kādas pietekas, nevis nāca augšā burbuļiem vien.

—   Bet tad, kad neiniegojies pie stūres, tad neesi re­dzējis?