— Nē, un tu arī neesi. Tas ir pret veselo saprātu. To tev teiks ikviens.
Betlzs uzrunāja pārējos, kas sēdēja ap pavardu, tomēr neviens neatbildēja, un ķīviņu turpināja tikai viņi ar Lonu Makfeinu divatā.
— Vai nu saprāts, vai neprāts, bet tā ir tīra patiesība, kad es tev saku. Viņgad rudens palos mēs ar Sitku Cār-
liju abi šito skatu redzējām, kad braucām lejup pa krācēm — tur aiz Paļāvības forta, jūs jau zināt. Bija tāds skaists rudens laiciņš — saule spīdēja pār zeltainām lapeglēm un trīcošām apsēm, un upes burzguļi tā vien vizuļoja, bet talu aizmugurē no Ziemeļiem jau nāca ziema rokrokā ar zilo sala dūmaku. Tu jau pats zini, kā tas ir, kad upei gar malām sāk veidoties biezas, bārkstainas ledus joslas un gaiss šķiet it kā dzirkstījam, un tu jūti, kā tas dzirksteļo tev pa visām dzīslām, ik ar elpas vilcienu tikpat kā jauna dzīvība nāk tev iekšā. Tādās reizēs, puis, pasaule sāk likties maza un kājas ta vien kņucl, kā gribas klaiņot apkārt.
Bet nu jau es ar aizklaiņoju sānis. Kā jau teicu, mēs abi iramies, un nekur ne miņas no ledus, tikai tas gar malām, kad indiānis pēkšņi paceļ irkli un sauc: «Lon Makfein! Paskaties uz leju! Biju gan par to dzirdējis, bet necerēju ieraudzīt!» Tu jau zini, Sitka Cārlijs, tāpat kā es, nav dzimis šajā novadā, un šis skats mums abiem bija jauns. Tā mēs ļāvām laivai slīdēt un, pārkāruši galvas pār malu katrs savā pusē, skatījāmies ūdenī, kas it kā kūsāja.