—   Skaiti soļus, Deivid, — piecdesmit soļu, apgriezties un šaut tikmēr, kamēr viens no mums izlaiž garu. Šitie jēra dvēseles jau savu mūžu nedabūs gatavu kaut ko tādu, un liec vērā, ka ta ir tikai mānīšanās īsti jcnkiju garā.

Viņš devās uz priekšu ar pašapmierinātu smaidu sejā, bet Meilmuts Kids viņu apturēja.

—   Lon! Vai sen jau, kopš tu mani pazīsti?

—  Sen gan.

—   Un tu, Betlz?

—   Nākamgad jūnija palos būs pieci gadi.

—   Un vai jūs kaut reizi pa visiem šiem gadiem esat piedzīvojuši, ka es butu lauzis doto vārdu? Vai dzirdē­juši ko tamlīdzīgu par mani?

Abi vīri papurināja galvu, cenzdamies izprast, kas aiz tā visa slēpjas.

—   Nu, kā tad jūs domājat — vai uz manu solījumu var paļauties?

—  Tikpat kā uz parādzīmi, — Betlzs atteica.

—   Pavisam droši, tikpat droši, kā es ticu, ka reiz no­kļūšu debesīs, — braši apstiprināja Lons Makfeins.

—   Tad klausieties! Es, Meilmuts Kids, dodu jums vārdu — un jūs zināt, ko tas nozīmē! — ka tas no jums, kurš netiks nošauts, desmit minūtes pēc dueļa karāsies virvē. — Viņš pakāpās atpakaļ ta, kā to būtu varējis darīt Pilāts pēc tam, kad bija mazgājis rokas.

Iestājās pauze, un pār Četrdesmitās Jūdzes vīriem no­gula klusums. Debesis bija noslīgušas vēl zemāk, un no tam lidinājās sala kristāliņu makulis - sīki, ģeometriski precīzi puteklīši, krāšņi, gaistoši kā elpas pūsma, un to­mēr tiem bija lemts eksistēt, līdz saule atgriezdamās būs nostaigājusi pusi sava ziemas ceļa.