— Un ko t' jūs taisaties darīt ar to virvi?
— Pasteidzieties takl — Meilmuts Kids paskatījās savā pulkstenī. — Man būdā ir iejauta maizes mīkla, un negribas, ka tā sakristos. Un kājas ar sāk salt.
Arī pārējie visādos uzskatamos veidos izrādīja savu nepacietību.
— Jā, bet virve, Kid? Tā tak ir pavisam jauna, un tavi maizes klaipi gan nebūs tik smagi, ka jāvelk ārā ar virvi?
Pa to laiku Betlzs bija paskatījies apkārt. Tēvs Rubo, kam nupat bija ataususi šīs situācijas humorpilnā jēga, noslēpa smaidu aiz cimdotās rokas.
— Nē, Lon, šī virve domāta cilvēkam. — Ja vien vajadzēja, Meilmuts Kids prata runāt ļoti izteiksmīgi.
— Kuram cilvēkam? — Arī Betlzs atģidās, ka te kaut kas varētu attiekties tieši uz viņu.
— Tam otrajam.
— Un kurš tas būtu?
— Paklau, Lon, un tu arī, Betlz! Mēs savā starpā apspriedām jūsu ķīviņu un nonācām pie viena secinājuma. Mēs zinām, ka mums nav tiesību aizliegt jums šauties…
— Pilnīgi pareizi, puisi
— Un mēs pat negrasāmies to darīt. Bet ir kaut kas, ko mēs varam darīt un arī darīsim: panāksim, lai šī būtu vienīgā divkauja Četrdesmit Jūdžu vēsturē, dosim mācību katram che-cha-qua, kas vien kādreiz brauks augšup vai lejup pa Jukonu. Tas no jums, kurš paliks dzīvs, tiks pakārts pie tuvākā koka. Tā, tagad ķerieties pie lietas!
Lons šaubīdamies pasmīnēja, tad viņa seja noskaidrojās.