Un ziema nāk ar miglas skarām,

Kad rīta agrē paceļas

No pļavām dzērves vēlīnas

Un guldzot trauc uz dienvidpusi, —

Te viena paliek, skumja nīkst,

It zemu spārnu nolaidusi,

Ko lauzis svins jo ļaundarīgs.

Nakts klāt jau; tumšos ratos klusums,

Neviena nav, kas guni dedz,

Neviena nav, kas iet uz dusu —

Līdz rīta ausmai plakstus slēdz.

EPILOGS

Ar dzejas brīnumspēku cēlo

Man miglas klātā atmiņā

Tā atdzīvojas daudz, daudz tēlu

No dienām gaišām, skumīgām.

Tai zemē, kur no kauju graudas

Ne mirkli neapklusa gaiss,

Kur stingras robežas reiz sprauda

Krievs iedomīgai Stambulai,

Kur ērglis vecs ar divām galvām

Vēl plāta sirmās slavas spalvas, —

Tur sastapos ar čigāniem,

Ar miermīlīgiem brīves bērniem,

Pie ugunskuru laukiem pērniem,

Kur nometnes mēdz rīkot tie.

Un bieži laiskiem bariem līdzi

Es klīdu stepju klajumos,

Ar viņiem donā dalījos,

Pie ugunskura snaudā slīcis.

Un klaiņojumos man turklāt

Bij mīļa viņu dziesmu līksme —

Un Mariulas vārdu tīksmo

Man tikās ilgi skandināt.

Bet laimes ari nav starp jums te,

Jūs dabas dēli nabagie!

Tāpat zem cauro telšu jumtiem

Rod vietu sapņi mokošie;

Ko posta nespēj stepe brīvā

Ir jūsu mītnes pasargāt.