Un baismīgs vaigs ir slepkavam.

Ap viņu samulsušā barā

Stāv čigāni — ir baigi tiem;

Tur nomaļš kapa bedri dara,

Un, acis skūpstot mirušiem,

Iet sievas sērodamas garām.

Bet vecais tēvs tur vientuļš sēž

Un mirušajā acis vērš,

Viņš sagrābts mēmu bēdu varā;

Tad līķus ceļ — un aiznes tos, —

Un vēsos zemes skāvienos

It klusu gulda jauno pāri.

Aļeko raugās, baiss un svešs,

No tālienes .. . Kad nobirst pāri

Vispēdējs zemes sviediens tiem,

Viņš lēni, lēni lejup zveļas,

No akmens klusu zālē veļas.

Tad vecais tuvojas un teic:

«Tu, lepnais, atstāj mūs, prom steidz!

Mēs raupji, nav mums tiesas spaidu.

Mēs nesodām un nešaustam,

Ne asins ciešam mēs, ne vaidu;

Bet slepkavu — mēs negribam.

Tev lemta nav šī brīves vaļa,

To gribi tu vien savai daļai;

Kā šausmas tava balss mums būs:

Mēs labsirdīgi savā garā,

Tu ļauns un drošs, — jel atstāj mūs.

Nu sveiks! tev mieru vēlēt varam.»

Tā saka viņš, un skaļā barā

Tad ceļas čigāni un klīst

No baismu vietas projām aši.

Un stepju tālumā it drīz

Tie nozūd; tikai vieni paši

Tur drausmā laukā rati stāv,

Kam trūcīgs paklājs pāri blāv.

Tā dažkārt, kad jau rudens garām