Sāks padebešos gaisma gaist;

Zemfiras nav, vēl nav joprojām,

Dziest tēva azaids trūcīgais.

Bet, palūk, viņa nāk. Un redzams

Kāds jauneklis, kas līdzi steidz;

Tas nepazīstams vīram vecam.

«Mans tēvs,» tā jaunā meiča teic,

«Te viesis tev: to stepes klaidās

Aiz kalna sastapu, lūk, tur,

Un nakti pārlaist vedu šurp.

Viņš līdzi klīst grib mūsu gaitās

Kā čigāns; likums vajā to;

Bet draudzene es viņam kļūšu.

Tam vārds Aļeko; klejojot

Viņš sekos man, lai kur vien būšu.»

Vecais čigāns

Man prieks. Līdz rītam guli te,

Tev mūsu telts būs pajumte,

Ja vēlies palikt — dzīvo brivi.

Ar mieru esmu dalīties

Ij riecienā — vai plāns, vai biezs.

Kā savējs pieņem mūsu dzīvi

Un klaiņu trūkumu, un brīvi;

Bet manā orē tālāk steigt

Mēs varēsim, kad rīts būs nācis;

Tīk amats — sāc, ko vari veikt:

Vai dzelzi kalt, vai dziesmas teikt,

Vai ciemus apstaigāt ar lāci.

Aļeko

Es palieku.

Zemf ira

Un mans viņš būs:

To cieši turēs manas rokas.

Ir vēls … riet mēness, tumšs jau kļūst,

Pār pļavām miglas vāli plūst,

Man miega gurdums plakstos zogas . ..

Jau rits. Ap rimlo telli klusi

Redz klīstam veco čigānu.

«Zemfira, saule uzlēkusi,