Jel mosties, ciemiņ, arī tu!

Nu, bērni, pietiks maigas tīksmes . . .»

Un ļaudis ceļas, jukām jūk,

Ir teltis novāktas, un līksmē

Steidz visi ceļa ratus jūgt;

Tad palēnām sāk kustēt, — lūk,

Jau pūlis plūst pa klaju lauku.

Nes ēzelīši mazos draugus,

Kas grozos tup un draiskojas;

Gan vīri, sievas, meičas naigas,

Gan vecs un jauns tur aizsteidzas;

Dūc meldijas, šalc kņada, klaigas,

Dobjš lāča rēciens, noklaudz važas,

It nemierīgu ķetnu rautas,

Un spilgto skrandu raibums ņirb,

Un bērnu, veču kailums zib,

Skan suņu rējieni un gaudas

Un ratu čīksti, dūdu balss,

Viss vienkāršs, straujš, viss juceklīgs;

Bet reizē možs un nerimtīgs,

Un mūsu vārgām tīksmēm tāls

Un dzīvei tukšai, apnicīgai

Kā vergu dziesmai vienmuļīgai.

Bij jaunais puisis grūtsirdīgs,

Viņš vērās kailā līdzenumā,

Un iemeslu viņš savām skumjām

Pats sev gan atklāt neiedrlkst.

Zemfira, melnace, tam blakām,

Nu brīvs viņš klīst pa brīvām takām,

Pār viņu saule līksma spīd

Un dienasvidus dailē spīgo;

Kam puisim sirds tik nemierīga?

Vai kādas rūpes viņā mīt?

Putniņš spurdz no zara zarā,

Ne tas skumst, ne bēdājas,

Nedz ar ilgam mūžam dara