Izturīgu ligzdu tas.

Nakts tam paiet, zarā snaužot;

Bet, kad saule sārta aust,

Putniņš, dieva balsi jaušot,

Dziedāt sāk un spārnus glaust.

Bet, lūk, skaistais ziedons beidzas,

Karstā vasara nāk drīz —

Arī rudens klāt jau steidzas,

Miglu tin, un lietus līst:

Ļaudīm skumji, bēdas sūras;

Putniņš svešup aizlido,

Kur aiz tālās, zilās jūras

Siltās zemes gaida to.

Kā bezrūpīgais putniņš zarā —

Tāpat viņš, trimdnieks, vēju varā,

Nav drošu ligzdu vijis tas,

Tuvs sirdij bijis nav nekas,

Bij visur brīvi ceļi viņam,

Kaut kui" bij rodams tversmei nams,

Bet, rīta agrē atmozdams,

Viņš dienu ļāva dieva ziņā,

Un laisko sirdi samulsināt

Gan raize neiespēja tam.

Pēc skurbās slavas brīžiem tiecās,

Kā tālu zvaigzni alka to,

Gan greznība, gan līksmes priecas

To dažkārt nāca aplaimot;

Pār vientulīgo galvu grauda

Nereti pērkons viesulīgs;

Bet viņš tāpat ij vētrā snauda

Kā saules dienā bezrūpīgs.

Piet aklo likteni viņš stājās,

Tā viltus varu nīda tas;

Ak dievs, kā viņa dvēslē vājā

Bez rimta kaisles plosījās:

Un viņa krūtīs nogurušās

Tās karstas virmoja, patiesi

Vai sen, vai mūžam aprimušas?