Ir tam, kas pārāk izlutis.

Vēl šādu teiksmas stāstu zinām:

Kādreiz no dienvidiem pie mums

Cars trimdā kādu vīru dzina.

(Man pagātnē jau senis tumst

Tā dlvais vārds, tas neatminams.)

Bij gados vecs šis mūsu draugs,

Bet sirdī jauns un nebij īdzīgs:

Bij dziesmu pūrs tam brīnumjauks

Un balsī skandums šalkām līdzīgs,

Un visi iemīlēja to.

Pie Donavas viņš dzīvot sāka,

Nevienam pāri nedarot.

Bij stāstus stāstīt viņam māka,

Bet darbs tam neveicās, lai kāds,

Kā bērns ik soli bikli spēra:

Bet citiem bij it vēlīgs prāts —

Tie viņam zvērus, zivis ķēra;

Kad ledus dzīrās upi kalt

Un ziemas brāzmas putināja,

Pār pleciem svētam vīram klāja

Tie kažoku, lai nesāk salt;

Bet pierast kārnās dzīves spaidam

Nekad viņš nespēja, paties;

Viņš klīda bāls un gurdā gaitā,

Viņš sacīja, ka bargais dievs

To sodījis par noziegumu …

Viņš gaidīja reiz izpirkumu …

Gar upi skumjās klejodams,

Viņš, nelaimīgais, izdēdēja,

Vien dzimtene bij prātā tam,

Un rūgtas asaras viņš lēja;

Bet nāves stundā novēlēja,

Lai viņa pīšļus skumīgos

Nes turp uz dienvidpusi dzimto,

Jo neba svešā zeme dos