Tam nāvē mieru klusi rimto!

Aļeko

Lūk, tavu dēlu liktens baigs,

Ak dižā valsts, ak lepnā Roma!

Teic, mīlas, dievu dziedon maigs,

Kas slava — kādas tavas domas?

Vai kapa duna, glaimīgs tēls,

Pār audzēm skaņa lidojoša,

Vai stāsts, ko teltī dūmojošā

Teic čigāns, straujais dabas dēls?

Jau divi gadi prom. Aizvienam

Vēl čigānus redz klejojot;

Tāpat vēl pagalmā ikvienā

Tie draudzību un tversmi rod.

Nost metis izglītības važas,

Aļeko brīvs un līdzīgs tiem;

Ne žēlas tam, ne kādas bažas,

Viņš klīst pa ceļiem plašajiem.

Tas pats viņš; saime vēl tā pati;

Tam aizmirsušies senie gadi,

Jo pieradis ir klaiņot tas.

Tam naktīs tīk nu teltī dusēt

Un tīksmā slinkošanā klusēt,

Tīk skopā, skandā valoda.

Bet lācis, bēgulis no migas,

Ir viņa viesis pinkainais,

Pa ciematiem pie stepju stigas,

Pa moldāviešu sētām laists,

Tas smagi dej un rūc tik grīni,

Un apnicīgās važas grauž,

Bet ļaudis mazliet bailes jauš.

Sit vecais laiski tamburlnu,

Pret nūju atspiedies ir tas,

Aļeko dzied, un lācis dejo;

Gar laipno ļaužu pūli ejot,

Zemfira savāc artavas.

Kad nakts jau klāt, šie treji klusu

Steidz prosas graudus uzvārīt;

Ir miers … iet vecais vīrs uz dusu .