Pa Kagulstepēm klejojot,

To mēdza ziemas naktīs dziedāt,

Pie uguns meitu auklējot.

Aizvien jo dziļāk manā prātā

Sensenie gadi tumsā grimst;

Bet atmiņā man dziesma šāda

Vēl skan un skan, un nenorimst.

Viss kluss; ir nakts. List mēness gaisma

Pār debess zilgmi dienvidos,

Zemfira sauc — un vecais most.

«Ak tētiņ, mani nomāc baisma:

Aļeko murgos smagajos

Gan raud, gan nebeidz tost.»

Vecais čigāns

To neaizskar, te klusu gaidi.

Ir krievu teiksma par šo kaiti:

Kad pusnakts tumsā viss ir tīts,

Nāk mājas gars — un krūtis spaidīt

Sāk guļošam; kad klāt ir rīts,

Viņš dodas projām, gaismas dzīts.

Zemfira

Ak tētiņ mans! viņš čukst: Zemfira!

Vecais čigāns

Pat miegā tevi meklē tas:

Visdārgākā tu esi vīram.

Zemfira

Man viņa jūtas pretīgas,

Viss apnicis; sirds brīves tīko,

Un es … bet klau! vai dzirdi tu?

Viņš citu vārdu sauca tikko.

Vecais čigāns

Bet kadu?

Zemfira

Dzirdi vaidienu

Un zobu ņirkstu? … Kāda drausma! .

Es modināšu to .. .

Vecais čigāns

Līdz ausmai

Nakts garu labāk neaiztiec,

Pats projām ies . ..

Zemfira

Viņš sakustējās,

Sauc mani, modies … augšā slējās —

Turp došos. Sveiks! tu atkal miedz.