—    Quel est cet homme?

—     Ha, c'est un bien grand talent, il fait de sa voix tout ce qu'il veut.

Čarskis bija viens no pastāvīgajiem Pēterburgas iedzīvotājiem. Viņam vēl nebija trīsdesmit gadu; viņš nebija precējies; maizes darbs viņu vēl nenomāca. Viņa nelaiķis tēvocis, kas labajos laikos bijis vice­gubernators, bija atstājis viņam labi iekoptu muižu. Viņa dzīve varētu būt ļoti tīkama, bet viņam piemita nelaime rakstīt un iespiest dzejoļus. Žurnālos viņu dēvēja par dzejnieku, bet saimes istabā par rīmju kalēju.

Par spīti lielajām priekšrocībām, ko bauda dzejdari (jāatzīstas: izņemot tiesību lietot akuzatīvu ģenitīva vietā vai vēl kādas citas tā saucamās dzejiskās pat­vaļības, mēs nekādu sevišķu krievu dzejdaru priekš­rocību nezinām) — bet lai nu tas būtu kā būdams, — par spīti viņu dažādajām priekšrocībām, šos ļaudis allaž vajā lielas kļūmes un nepatikšanas. Visrūgtākais un neciešamākais ļaunums dzejdarim ir viņa kārta un pievārds, ar ko tas apzīmogots un no kā viņš nekad nevar tikt vaļā. Publika uzskata viņu par savu īpašumu; pēc publikas domām, viņš dzimis vienīgi viņu vajadzībai un priekam. Viņš ierodas mājās no laukiem, pirmais pretimnācējs viņam vaicā: vai at­vedāt man kaut ko jaunu? Viņš nogrimst pārdomās par savas dzīves sarežģījumiem, par mīļa cilvēka sli­mību, tūliņ salkans smaids pavada vēl salkanāku iz­saucienu: droši vien kaut ko sacerat! Viņš iemīlas? — Viņa daiļava tūdaļ nopērk angļu veikalā albumu un gaida elēģijas.