Un, ja viņš aizbrauc pie kāda, kas viņam gandrīz pilnīgi svešs, lai pārrunātu svarīgas lietas, pēdējais tūdaļ sauc savu dēlēnu un liek tam skaitīt tāda un tāda dzejoļus; un puika pacienā dzej­dari ar sakropļotiem viņa paša dzejoļiem. Bet tas vēl pats sākums! Kādām gan jābūt īstām likstām? Čarskis atzinās, ka apsveikumi, pieprasījumi, albumi un pui­kas viņam tā apnikuši, ka viņš spiests ik mirkli saval­dīties, lai nepateiktu kādu rupjību.

Čarskis visādi nopūlējās, lai atbrīvotos no necie­šamā pievārda. Viņš vairījās no savām literātu ap­rindām un deva priekšroku lielās sabiedrības cilvē­kiem, pat vistukšākajiem. Viņa sarunu temats bija visbanālākais un nekad neskāra literatūru. Apģērbā viņš arvien ievēroja vispēdējo modi kā kautrs, jauns, māņticīgs maskavietis, kas pirmo reizi mūžā ieradies Pēterburgā. Viņa kabinetā, kas bija iekārtots kā dā­mas guļamistaba, nekas neatgādināja rakstnieku; grā­matas nemētājās pa galdiem un zem galdiem; dīvāns nebija notriepts ar tinti; nebija tās nekārtības, kas liecinātu par mūzas tuvumu un slotas un slauka trū­kumu.