Čarskis stāvēja pie paša paaugstinājuma, un viņu pārņēma nemiers; viņš nojauta, ka bez viņa iejaukšanās te neiztiks un ka viņam vajadzēs uzrakstīt savu tematu. Patiesi, vairākas dāmu galviņas pagriezās pret viņu un aicināja viņu vispirms paklusi, tad arvien skaļāk un skaļāk. Izdzirdis viņa vārdu, improvizētājs acīm meklēja viņu sev pie kājām un, laipni smaidīdams, pasniedza zīmuli un papīra gabaliņu. Spēlēt lomu šai komēdijā Čarskim likās ļoti nepatīkami, bet tur nekā nevarēja darīt; viņš saņēma no itālieša rokām zīmuli un papīru, uzrakstīja dažus vārdus; paņēmis no galda vāzi, itālietis nokāpa no paaugstinājuma un sniedza vāzi Čarskim, kas tur iemeta savu tematu. Viņa piemērs līdzēja; divi žurnālisti, kā daždien literāti, ieskatīja par savu pienākumu katrs uzrakstīt pa tematam; Neapoles sūtniecības sekretārs un kāds jauns cilvēks, kas bija nesen atgriezies no ceļojuma un sapņoja par Florenci, ielika urnā savus saritinātos papīriņus; pēdīgi kāda neglīta jaunava, savas mātes mudināta, asarām acīs uzrakstīja dažas rindas itāliešu valodā un, līdz ausīm nosarkusi, pasniedza tās improvizētājam, bet pārējās dāmas klusēdamas nolūkojās viņā, tikko jaušami smīnēdamas. — Uzkāpis uz sava paaugstinājuma, improvizētājs nolika urnu uz galda un sāka izņemt vienu zīmīti pēc otras, skaļā balsī lasīdams: