— Čenči ģimene.
(La famiglia dei Cenci.)
L'ultimo giorno di Pompeia.
Cleopatra e i suoi amanti.
La primavera veduta da una prigione.
— Ko pavēlēs godājamā publika? — itālietis pazemīgi jautāja. — Vai noteiks man pati vienu no minētajām tēmām vai ļaus to izlemt lozei? .. .
— Lozēt! … — iesaucās kāda balss pūlī. — Lozēt, lozēt! — atkārtoja publika.
Improvizētājs atkal nokāpa no paaugstinājuma, turēdams rokā urnu, un vaicāja: — Kas vēlētos izņemt tematu? — Improvizētājs pārlaida lūdzēja skatienu pirmajām krēslu rindām. Neviena no greznajām dāmām, kas tur sēdēja, nepakustējās. Šķita, ka improvizētājam, kam nebija pierasta ziemeļnieku vienaldzība, tas sagādāja ciešanas… pēkšņi viņš vienā malā pamanīja paceltu rociņu baltā, mazā cimdā — viņš veikli pagriezās un piegāja pie jaunas, dižas daiļavas, kas sēdēja otrās rindas galā. Bez mazākās mulsas viņa piecēlās un vienkārši un brīvi ielika aristokrātisko rociņu urnā un izņēma vīstoklīti.
— Lūdzu, atritiniet un izlasiet, — improvizētājs viņai teica. Daiļava atritināja zīmīti un skaļi nolasīja:
— Cleopatra e i suoi amanti.
Šie vārdi tika izrunāti klusā balsī, bet zālē valdīja tāds klusums, ka visi to sadzirdēja. Improvizētājs dziļā pateicībā palocījās daiļajai dāmai un uzkāpa uz sava paaugstinājuma.