Pils zāle mirdz, skan koru duna, Tai kokles, flautas jaucas klāt, Un valdniece ar skatu, runu Prot savas dzīres dzīvināt; Uz viņas troni sirdis tiecas, Te pēkšņi nogrimst domās tā, Un pāri zelta kausam liecas Jo zemu galva burvīgā . ..
Un krāšņās dzīres grimst kā miegā. Klus' viesi. Koris dziedāt beidz. Te atkal ceļ tā vaigu liego Un, skatam gaiši mirdzot, teic: «Jums mana mīla svētlaimība? So svētlaimību nopirkt var . . . Jel dzirdiet, starp jums vienlīdzību Es radīšu, kas neaizskar. Kurš kaislā izsolē stāt jaudā? Es savu mīlu pārdodu; Jel teiciet: manu nakti baudā Kurš pirks ar savu dzīvibu?»
Tas teikts — un visus pārņem baisa, Un sirdis nodreb kaislībā .. . Tā mulsu kurnoņu jūt gaisā, Un sastingst vaigs tai nicībā, Un skatu, kurā nievā spulgo, Tā saviem pielūdzējiem met… Te pēkšņi iznāk viens 110 pulka, Tā piemērs divus līdzi ved.
Tiem droša gaita, acis spirgtas; Tā pieceļas, tiem pretī stāj; Ir noticis: trīs naktis pirktas, Un nāves cisas viņiem māj.
Tie, dievu kalpu nosvētīti, Pie liktenīgās urnas nāk Un, bara klusēšanā tīti, Pēc kārtai lozes izvilkt sāk.