Ir kareivīgais Flavijs pirmais, No Romas karu kaujām sirmais; Ciest nespēdams, ka sieva to Tik augstprātīgi nicināja, Uz baudu izaicināts gāja Viņš kā uz kauju neganto, Kurp citkārt karš to aicināja; Tad Kritons, jaunais domātājs, Kas Epikūra birzīs dzimis, Kiprīdas, dailes slavētājs, Kas Amoram dzied neaprimis. Bet tīkams sirdij, skatieniem, Kā zieds, kas tikko vēries naigi, Vispēdējā vārdu gadsimtiem Nav atstājis. Uz vaigiem maigi No pirmām pūkām ēna krīt, Aiz sajūsmas tam acis spīd, Un kaisles spēks, vēl nelikts lietā, Tam kūso sirdī jaunajā . . . Un dziļā maigumā pie tā Top valdinieces acis sietas.

«Es zvēru tev … ak, māte bauda, Tev nedzirdēti kalpoju, Kā sieva, pērkama par naudu, Es kaisles cisās nokāpju. Ak, lielā Kiprīda, ver ausi, Un apakšzemes valdnieki Un bargā Aīda dievi, klausiet! Es zvēru, sarks līdz austrumi, Ka savu pavēlnieku vēlēs Es saldkaisllgi remdēšu,

Tos slepenāko skūpstu kvēlēs Un gurdā liegmē gremdēšu. Bet, tiklīdz rīta purpurskavas Jau Auroru mūžseno tīs, Es zvēru, galvas tad zem āvas Šiem laimīgajiem nokritīs!»1

Iespējams, ka šo vārsmu turpinājumā ir fragments:

Un, lūk, jau diena beigusies,

Zeltragains mēness spīd no tālēm,

Pār Aleksandrijas pils zālēm

Jau salda ēna gūlusies.

Šalc strūklu akas, spuldzes spīgo,

Un kūpināmās smaržas trīs,

Un vēsumveldze saldkaislīgā