Un, citiem neprasot nemaz,
Kā jauna Dezdemona brīvi
Sirds elku pats sev izvēlas.
Itālietis apklusa … Čarskis klusēja pārsteigts un aizkustināts.
— Nu, kā ir? — improvizētājs jautāja.
Čarskis satvēra viņa roku un cieši paspieda.
— Ko? — improvizētājs vaicāja. — Kā bija?
— Brīnišķīgi! — dzejnieks atbildēja. — Kā? Sveša doma tikko skāra jūsu dzirdi un tūdaļ kļuva par jūsu īpašumu, it kā jūs būtu ar to saaudzis, to izauklējis, nemitīgi veidojis. Tātad jums nav ne grūtību, ne atslābuma, ne tā nemiera, kas nāk pirms iedvesmas? … Brīnišķīgi, brīnišķīgi! …
Improvizētājs atbildēja:
— Katrs talants ir neizskaidrojams. Kā gan skulptors Kararas marmora gabalā saskata ieslēptu Jupiteru un izceļ to gaismā, ar kaltu un veseri saskaldīdams tā čaulu? Kāpēc no dzejnieka galvas doma iziet, jau bruņojusies četrām atskaņām, izveidota saskanīgā, vienmērīgā pantmērā? — Tāpat neviens, izņemot pašu improvizētāju, nevar izprast šo iespaidu straujumu, šo ciešo sakaru starp personisko iedvesmu un svešo ārējo gribu — veltīgi es pats pūlētos to
Čarskim nebija patīkami no dzejas augstumiem nolaisties līdz kantorista letei; bet viņš ļoti labi saprata dzīves prasības un kopīgi ar itālieti nodevās tirdznieciskiem apsvērumiem. Šai gadījumā itālietis izrādīja tik alkatīgu mantkāri, tik atklātu tieksmi pēc peļņas, ka Čarskim pavisam apriebās, un viņš pasteidzās atvadīties no itālieša, lai pavisam nezaudētu brīnišķīgo sajūsmu, ko bija radījis lieliskais improvizētājs.