Iet dzejnieks, plakstus vajā vēris,

Bet nesaredz viņš it neko!

Tad gājējs, soli blakus spēris,

Aiz svārku stūra rausta to …

«Teic, kādēļ tā bez mērķa klejo

Un, tikko sniedzis augstumu,

Drīz skatienu jau vērs uz leju

Un zemē nokāpt centies tu?

Tev apmiglota dzīve skaistā,

Tev velta kaisme sirdi māc,

Un tevi vilina un saista

Jo bieži vien mazs nieciņš kāds.

Bet vien uz lietām debesīgām

Tak dzejniekam ir jātiecas,

Un savām vārsmām iedvesmīgām

Tam jāizvēlas cēls kaut kas.»

Kādēļ gan vējš pa gravu žvīgo,

Griež putekļus un lapas trauc,

Kad kuģis valgmē nekustīgā

Pēc viņa elpas kāri sauc?

Kādēļ no kalniem, torņiem garām

Skrien ērglis, smags un briesmīgs varā,

Uz truslu celmu? Vaicā to!

KādēJ gan mori melna jo

Tā Dezdemona iemīlēja,

Kā mēness mīl nakts miglāju?

Tādēļ, ka ērglim nav un vējam,

Un meičas sirdij likumu. Tāds dzejnieks ir: kas patīkas,

Kā Akvilons to aiznes tas —

Viņš tā kā ērglis lido dzīvē