ĒĢIPTES TUMSĪBA
IR gan ir visa pasaule manā dzimšanas dienā? Kur Maskavas elektriskās laternas? Cilvēki? Debesis? Aiz logiem nav nekā! Tumša …
Mēs esam nošķirti no cilvēkiem. Tuvākie petrolejas lukturi deg dzelzceļa stacijā, deviņas verstis no mums. Lukturītis tur droši vien mirkšķina, putenī tikko vilkdams dzīvību. Pusnaktī kaukdams aizjoņos garām ātrvilciens uz Maskavu un pat neapstāsies — tam nav vajadzīga šī aizmirstā, sniegputeņa apraktā stacija. Vienīgi ja nu sliedes būs aizputinātas.
Tuvākās elektriskās laternas deg četrdesmit verstu attālumā, apriņķa pilsētā. Tur dzīve ir jauka. Kinematogrāfs, veikali. Kamēr pār laukiem gaudo vējš un puteņo sniegi, uz ekrāna varbūt iznirst niedrāji, šūpojas palmas, pavīd tropu sala …
Betjnēs esam vieni.
— Ēģiptes tumsība, —- noteica feldšeris Demjans Lu- kičs, mazliet atbīdījis aizkaru.
_ Viņš izsakās svinīgi, tomēr visai trāpīgi. Tieši tā — Ēģiptes tumsība.
— Izdzersim, lūdzami,, vēl pa glāzītei, — es uzaicināju. (Ak, nenosodiet mūs!. Jo ārsts, feldšeris un divas vecmātes — ari mēs esam cilvēki! Mēnešiem ilgi neredzam nekā cita kā tikai simtiem slimnieku. Mēs strādājam, esam aprakti sniegā. Vai gan mēs ārsta dzimšanas dienā nedrīkstam izdzert pāris glāzīšu atšķaidīta, uz recepti izrakstīta spirta un uzkost no apriņķa pilsētas atvestas šprotes?)