—  Uz jūsu veselību, dakter! — Demjans Lukičs izjusti sacīja.

—   Noveļam jums pierast mūsu nostūrī! — teica Anna Nikolajevna un pieskandinādama sakārtoja savu izrak­stīto goda kleitu.

Otra vecmāte — Pelageja Ivanovna pieskandināja, iedzēra, tūliņ pietupēs un ar kruķi sabikstīja krāsni. Par mūsu sejām pārskrēja karsts spožums, krūtis sila no deg­vīna.

—   Galīgi nesaprotu, — es uzbudināts ierunājos, skatī­damies krāsns kruķa uzvandītajā dzirksteļu spietā, — ko tā sieva izdarījusi ar beladonnu. Taisni šausmas!

Feldšera un vecmāšu sejās parādījās smaids.

Bija noticis tā. Šorīt pieņemšanas laikā pie manis ka­binetā iespraucās sārtvaidzīgs sievišķis ap gadiem trīsdes­mit. Viņa paklanījās ginekoloģiskajam krēslam, kas at­radās man aiz muguras, tad izvilka no azotes platkak- lainu flakonu un sāka glaimīgi vidžināt:

—   Paldies jums par pilieniem, pilsoni dakter. Palīdzēja gan labi, briesmot' labi!… Lūgtu vēl vienu butelīti.

Izņēmu flakonu viņai no rokām, paskatījos etiķetē, un acu priekšā man sametās zaļš. Etiķete bija rakstīta Dem- jana Lukiča plašajā rokrakstā: «Tinct. belladonn ,..» — utt.: «1917. gada 16. decembrī.»

Citiem vārdiem sakot, vakar es šim sievišķim biju iz­rakstījis krietnu porciju beladonnas, bet šodien, 17. de­cembrī, manā dzimšanas dienā, tā pati sieva ieradās ar tukšu pudeli un lūdza devu atkārtot.