— Nu, kā ir? — es apjautājos.
— Acīs Ēģiptes Tumsiba … Ā-a … Ū.., — dzirnavnieks vārgā basā atbildēja.
— Man tāpat! — es pikti atteicu.
— Ko? — dzirnavnieks pārprasīja (viņš vēl dzirdēja vāji).
— Pasaki man tikai vienu, tēvaini, — kāpēc tu to darīji?! — es viņam skaļāk iekliedzu ausī.
Un drūms, nedraudzīgs bass man atbildēja:
— Nu, domāju, ko te ar jums piņķerēties pa vienam pulverim. Izdzēru uzreiz — un lieta darīta.
— Tas ir kaut kas traks! — es izsaucos.
— Anekdote, dakter! — it kā dziļās domās iegrimis, dzēlīgi noteica feldšeris.
*
«Nu nē … es cīnīšos. Es cīnīšos … Es …» Un pēc grūtās nakts iegrimu saldā miegā. Kā melns auts klājas Ēģiptes tumsība … tajā it kā stāvu es… rokā man tā kā šķēps, tā kā stetoskops. Es eju … cīnos .-.. Nomaļā kaktā. Taču viens neesmu. Nāk mana kara draudze: Demjans Lukičs, Anna Nikolajevna, Pelageja Ivanovna. Visi baltos uzsvārčos, tie soļo uz priekšu, uz priekšu …
Cik jauks gan ir miegs!…
1926