— Ko-o?! Mirstot? Kā tad tā?!
Tai paša mirklī manas basas kājas, kurpes neatradušas, sajuta vēso grīdu. Lauzu sērkociņus un ilgi bikstīju degli, līdz tas ar zilganu liesmiņu aizdegās. Pulkstenis rādīja taisni seši.
«Ko tas nozīmē?… Ko tas nozīmē? Vai patiesi tā nebūtu malārija?! Kas viņam lēcies? Pulss bija lielisks…»
Nepagāja ne piecas minūtes, kad es, uzrāvis zeķes uz kreiso pusi, nesapogātā, žaketē, izspūris, ar velteņiem kājās dažos lēcienos biju pāri pagalmam, kas vēl tinās melnā tumsā, un ieskrēju otrajā palātā.
Uz savandītās gultas blakus saņurcītam palag'ām sēdēja dzirnavnieks, ģērbies vienīgi slimnīcas vējā. Viņu apgaismoja maza petrolejas lampiņa. Rūsganā bārda bija izspūrusi, acis likās melnas un milzīgas. Viņš grīļojās kā piedzēries. Raudzījās apkārt ar šausmu pilnu skatienu un smagi elpoja …
Kopēja Marja, muti ieplētusi, blenza dzirnavnieka tumšsarkanajā sejā.
Pelageja Ivanovna greizi uzrautā virssvārkā un neapsegtiem matiem metās man pretī.
— Dakter! — viņa izsaucās aizsmakušā balsī. — Zvēru, ka neesmu vainīga! Kurš gan to varēja gaidīt? Jūs vēl pats rakstījāt — inteliģents …
— Kas noticis?!
Pelageja Ivanovna sasita rokas un teica: — Iedomājieties, dakter! Viņš visus desmit pulverus hinīna ieņēmis uzreiz! Pusnakti.
Ausa pelēks ziemas rīts. Demjans Lukičs novāca kuņģa zondi. Oda pēc kampareļļas. Mazgājamā bļoda uz grīdas bija pilna ar brūnganu šķidrumu. Dzirnavnieks gulēja vārgs, bāls, līdz zodam apsegts ar baltu palagu. Rūsganā bārda slējās stāvus gaisā. Pieliecies aptaustīju pulsu un pārliecinājos, ka dzirnavnieks ticis cauri sveikā.