Viņš bija ģērbies ap­brīnojami kārtīgi, noskuvies ārkārtīgi rūpīgi un labajā acī allaž nēsāja monokli. Šķita, ka monoklis viņa acī ir ieaudzis, jo viņš nēsāja to bez auklas un izņēma no acs, tikai lai noslaucītu. Sākumā domāju, ka viņš mēdz paturēt monokli acī arī guļot, taču, kā vēlāk uzzināju, biju kļūdījies. Ejot pie miera, viņš monokli kopā ar sa­viem liekajiem zobiem ielika bikšu kabatā. Zobu viņam bija divi lieliski komplekti, un, tā kā manējie nebija no labākajiem, tad es bieži tiku grēkojis pret desmito bausli**. Bet es aizsteidzos notiku­miem priekšā.

Neilgi pēc tam, kad bijām pacēluši enkuru, iestājās vakars, at­nesdams līdz ļoti nejauku laiku. No krasta sāka pūst ass vējš, no­laidās riebīga bieza migla un drīz vien nodzina visus no klāja. Tā kā mūsu tvaikonis bija plakandibena kuģis un veda nelielu kravu, to stipri šūpoja. Gandrīz vai likās, ka mēs teju teju apvelsimies, taču tas nenotika. Staigāt pa klāju nebija iespējams. Es stāvēju pie mašīntelpas, kur bija silts, un vēroju svārstu, kas karājās man iepretim. Svārsta šūpošanās uz priekšu un atpakaļ iezīmēja leņķi, kādu ieņēma viļņu svaidītais kuģis.

— Svārsts nerāda pareizi! Nav kā nākas noregulēts! — man līdzās atskanēja paīgna balss.

Palūkojies atpakaļ, ieraudzīju juras virsnieku, kas jau agrāk, kad pasažieri kāpa uz kuģa, bija saistījis manu uzmanību.