—   Tiešām? Kālab jūs tā domājat?

—   Domāju? Nekā es nedomāju. Kā tad, — viņš turpināja, kad mūsu kuģis pēc kārtējās sānsveres atkal bija atguvis līdzsvaru,

—   ja kuģis tiešām nosvērtos līdz grādam, kādu rāda šis verķis, mēs jau būtu apgāzušies otrādi. Bet tas tieši izskatās pēc tirdznie­cības flotes kapteiņiem. Viņi allaž ir sasodīti pavirši.

Tieši šai acumirklī atskanēja gongs, aicinot pusdienās, un es par to neskumu, jo klausīties, kā karaliskās flotes virsnieks lamā tirdz­niecības flotes kapteiņus, ir briesmīgi. Vēl ļaunāk ir tikai — klau­sīties, kā tirdzniecības flotes kapteinis atklāti izsaka savas domas par karaliskās flotes virsniekiem.

Mēs ar kapteini Gudu kāpām uz ēdamtelpu, kur atradām seru Henriju Kērtisu jau sēžam pie galda. Kapteinis Guds apsēdās vi­ņam līdzās, bet es ieņēmu vietu abiem pretī. Necik ilgi, un mēs ar kapteini bijām aizrunājušies līdz medībām. Viņš uzdeva man mil­zum daudz jautājumu, un es centos atbildēt, cik nu vien labi spēju. Drīz jo drīz runas nonāca līdz ziloņiem.

—   Nu, ser, — kāds, kas sēdēja netālu no manis, ierunājās,

—  jums ir veicies: ja nu kāds var kaut ko jēdzīgu pastāstīt par ziloņiem, tad tas ir vienīgi mednieks Ķvotermeins.

Sers Henrijs, kas visu laiku klusēdams klausījās mūsu sarunā, dzirdot pēdējos vārdus, manāmi sarāvās.