[1] un ir vēl viens ārkārtīgi interesants temats, kas grāmatā tikai šur un tur pieminēts, proti, šīs zemes bruņoto spēku lieliskā organizācija, kas, pēc manām domām, ievērojamā mērā pārspēj karaļa Cakas [2] zulusu zemē ieviesto sistēmu, jo nodrošina ātrāku karaspēka mobilizāciju un nerada nepieciešamību likt lietā pie­spiedu celibāta sistēmu. Un, beidzot, es tikai mazliet skāru ku­kuāņu sadzīves un ģimenes paražas, lai gan daža laba no tām ir visai neparasta, tāpat ari viņu metālkausēšanas un metināšanas prasmi. Pēdējā viņi sasnieguši pilnību. Labu liecību par to dod viņu «tollas» — smagie metamie naži, kuru mugura ir darināta no kal­tas dzelzs, bet skaistā tērauda asmeņi ar naža muguru sametināti ļoti prasmīgi. Taču, pēc manām domām (un tāpat domā arī sers Henrijs Kērtiss un kapteinis Guds), vislabāk būtu izlikt uz papīra stāstu vienkārši un atklāti, šos jautājumus atstājot uz priekšdie­nām, lai par tiem pastāstītu, kad tas galu galā būtu vajadzīgs. Es, bez šaubām, ar lielāko prieku sniegšu ziņas, kādas ir manā rīcībā, ikkatram, kas vien par tām interesētos.

Tagad nu man atliek vienīgi atvainoties par neizkopto stilu. Sev par attaisnojumu varu tikai teikt, ka vairāk esmu radis rīkoties ar šauteni nekā ar spalvu, un tālab nevaru pretendēt uz tādiem lite­rāriem lidojumiem un tādu stila krāšņumu, kāds sastopams romā­nos, ko reizumis mīlu palasīt.