Droši vien šādi lidojumi un stila krāšņums ir vēlami, un man žēl, ka nespēju lasītājiem tādus sniegt; taču, no otras puses, es nekā nevaru darīt, ja domāju, ka viss vien­kāršais ir visizteiksmīgākais un grāmatas ir vieglāk saprotamas, ja tās rakstītas vienkāršā valodā, lai gan varbūt man nav tiesību izteikt savus uzskatus šādā jautājumā.

«Ass šķēps nav jāspodrina,» saka kukuāņu paruna, un pēc šī paša principa es uzdrošinos cerēt, ka patiess stāsts, lai cik neti­cams tas arī liktos, neprasās pēc izdaiļošanas ar skaistiem vārdiem.

Alans Kvotermeins

1nodala

ES SATIEKU SERU HENRIJU KĒRTISU

Liekas dīvaini, ka es savā vecumā — pēdējā dzimšanas dienā man palika piecdesmit pieci — esmu ķēries pie spalvas, lai uz­rakstītu kādu stāstu. Interesanti, kāds tas izskatīsies, kad būšu to pabeidzis, ja es vispār nonākšu galā.

Savā dzīvē, kas man iznākusi visai gara, tālab ka savas patstā­vīgās gaitas es iesāku tik jauns, esmu daudz ko darījis. Tai ve­cumā, kad citi zēni deldē skolas solu, es jau pelnīju dzīvei nepie­ciešamo kā tirgotājs vecajā kolonijā.* Esmu bijis tirgotājs, med­nieks, karakalps, esmu pat strādājis raktuvēs. Un tomēr pagājuši

tikai astoņi mēneši, kopš iedzīvojos naudā.



3 из 336