Pēc tam viņš atkal sāka murgot, un stundu vēlāk viss bija galā.
Lai miers viņa pīšļiem! Viņš šķīrās no dzīves mierīgi. Es apraku viņu dziļi un uzvēlu uz kapa lielus akmeņus, tāpēc nedomāju, ka šakāļiem izdevies izkārpīt viņa līķi. Bet pēc tam es no turienes aizbraucu.
— Nu bet dokuments? — iejautājās sers Henrijs, dziļi ieinteresēts.
— Jā, patiesi, ko tad vēstīja šis dokuments? — piebilda kapteinis Guds.
— Tā, džentlmeņi, ja vēlaties, es pastāstīšu. Neesmu vēl nevienam to rādījis kā vien savai dārgajai nelaiķei, un, pēc viņas domām, tie ir tīrie nieki, bet piedzērušais vecais portugāļu tirgotājs, kas man šo dokumentu pārtulkoja, tā saturu aizmirsa jau nākošajā rītā. īstais audekla gabals man ir mājā, Dērbanā, kopā ar nabaga Žozē tulkojumu, bet piezīmju grāmatiņā man ir tā atstāstījums angļu valodā līdz ar kartes kopiju, ja vien to var saukt par karti.
«Es, Žozē da Silvestra, mirstot bada nāvē mazā alā, kur nav sapūsts sniegs, vienā no tiem kalniem, kurus esmu nosaucis par Sābas ķēniņienes [16] krūtīm, proti, vairāk pret dienvidiem izvirzītā kalna virsotnes paugura ziemeļu pusē, rakstu šo 1590. gadā ar kaula šķembu, ko iemērcu pats savās asinīs, uz sava apģērba skrandas. Ja mans vergs, kad atnāks šurp, atradīs šo rakstu un nonesīs to uz Delagou, lai mans draugs (vārds nesalasāms) dara karalim zināmu, ka viņš var sūtīt šurp savu karaspēku.