To izteicis, viņš pagrābājās azotē un izņēma kaut ko, kas man šķita esam tabakmaks, kādu būri mēdz gatavot no melnās antilopes ādas. Tas bija cieši sajozts ar mazu ādas siksniņu. Mirējs pūlējās to dabūt vaļā, bet nespēja un pastiepa vīstokli man, lūgdams atraisīt. Es paklausīju un izvilku kādu nodriskātu dzeltenu audekla skrandu, uz kuras kaut kas bija uzrakstīts rūsas krāsas burtiem. Drānā bija ietīts papīra gabals.
Nabadziņš runāja pavisam vārgā balsī, jo spēki viņu atstāja.
«Uz papīra ir rakstīts tas pats, kas uz drānas gabala. Es ziedoju daudz gadu, lai to izlasītu. Klausieties! Mans sencis, politisks emigrants no Lisabonas, bija viens no pirmajiem portugāļiem, kas izkāpa Šeit malā. Viņš uzrakstīja šo dokumentu savā nāves stundā kalnos, kur ne līdz tam, ne arī pēc tam neviens baltais cilvēks nav spēris kāju. Viņu sauc Zozē da Silvestra, un viņš dzīvoja pirms trīssimt gadiem. Vergs, kas palika viņu gaidām šaipus kalniem, atrada viņa līķi un atnesa papīru uz māju, uz Delagou. Kopš tiem laikiem papīrs glabājas mūsu ģimenē, un neviens nav mēģinājis izlasīt uzrakstīto, līdz beidzot tas izdevās man pašam. Es par to samaksāju ar dzīvību, bet citam varbūt veiksies, un tad viņš kļūs par pašu bagātāko cilvēku pasaulē — jā, par pašu bagātāko pasaulē! Tikai nedodiet šo papīru nevienam, ejiet uz turieni pats!»