— Jā, dīvains stāsts, mister Kvotermein, — sers Henrijs savukārt piebilda. — Ceru, ka nedzenāt ar mums jokus. Zinu, ka dažreiz tā mēdz apmānīt zaļknābjus.
— Ja jūs tā domājat, ser Henrij, tad labāk tūlīt izbeigsim visas runas, — es saniknots teicu, bāžot papīru atpakaļ kabatā un slie- damies kājās, lai ietu projām. Man nepatīk, ja mani pielīdzina tiem stulbeņiem, kas uzskata par asprātīgu sameloties un allaž dižojas iebraucēju priekšā ar neparastiem mednieku stāstiem, kuri patiesībā nekad nav notikuši.
Sers Henrijs uzlika lielo roku man uz pleca.
— Sēdieties, mister Kvotermein, — viņš ierunājās, — un piedodiet. Skaidrs, ka jūs negribat mūs mānīt. Taču stāsts bija tik neparasts, ka gandrīz nevarēju tam noticēt.
— Jūs redzēsiet īsto karti un dokumentu, kad aizbrauksim uz Dērbanu, — es noteicu, mazliet nomierinājies. Patiesi, pārdomājot stāstīto, kas likās tīri vai neticams, sapratu, ka seram Henrijam bija visas tiesības apšaubīt manu godīgumu. — Bet es vēl nekā neesmu teicis par jūsu brāli. Pazinu viņa kalpu Džimu, kas kopā ar viņu devās ceļojumā. Tas bija ļoti prātīgs iezemietis, dzimis bečuānis un labs mednieks. Redzēju Džimu torīt, kad misters Nevils gatavojās braukt projām. Puisis stāvēja pie maniem ratiem un uz dīseles grieza tabaku pīpei.
«Džim,» es teicu, «kurp tad jūs tā taisāties? Uz ziloņu medībām?»
«Nē, bās*,» viņš atbildēja, «mēs gribam meklēt kaut ko daudz vērtīgāku par ziloņkaulu.»