«Kas gan tas varētu būt?» es, ziņkārības mudināts, iejautājos. «Zelts, vai?»

«Nē, bās, vēl kaut kas vērtīgāks par zeltu.» Un viņš pasmīnēja.

Vairāk es nevaicāju, tālab ka negribēju likties ziņkārīgs un līdz ar to zaudēt savu cieņu. Taču viņa vārdi mani samulsināja.

Džims beidza griezt tabaku.

«Bās,» viņš izgrūda.

Es likos viņu nedzirdam.

«Bās,» viņš atkārtoja.

«Nu, puis, kas ir?» es atsaucos.

«Bās, mēs dodamies pēc dimantiem.»

«Pēc dimantiem? Bet tad taču jūs braucat pa nepareizu ceļu, — jums vajadzēja griezties uz Dimantu lauku pusi.» «Bās, vai tev gadījies kādreiz dzirdēt par Suleimana kalniem?»

«Ir gan gadījies.»

«Vai esi dzirdējis stāstām, ka tur esot dimanti?»

«Esmu dzirdējis kaut kādas muļķīgas pļāpas, Džim.»

«Tās nav pļāpas, bās. Reiz es pazinu sievieti, kas kopā ar bērnu bija atnākusi no turienes un aizkūlusies līdz Natalai. Viņa pati man stāstīja par to. Tagad viņa jau mirusi.»

«Tavs kungs kļūs par laupījumu maitas putniem, Džim, ja viņš neatteiksies no nodoma aiziet līdz Suleimana zemei. Jā, un tu arī, ja vien tie atradīs kaut ko knābājamu tavā nevienam nevajadzīgajā vecajā ģindenī.»

Viņš nosmīnēja.

«Var jau būt, bās! Bet cilvēkam taču ir jāmirst. Un man pašam gribētos izmēģināt laimi jaunā vietā. Vēl jo vairāk tāpēc, ka te drīz būs izmedīti visi ziloņi.»