Džims paņēma zīmīti un aizmetās pakal furgonam. Tas tad arī būtu viss, ko es zinu par jūsu brāli, ser Henrij. Bet es ļoti bai- dos, ka …
— Mister Kvotermein, — sers Henrijs mani pārtrauca, — es meklēšu savu brāli. Dzīšu viņa pēdas līdz Suleimana kalniem, bet, ja būs nepieciešams, arī vēl tālāk. Iešu, kamēr atradīšu viņu vai arī līdz būšu pārliecinājies, ka viņš gājis bojā. Vai jūs nāksiet man līdzi?
Ja nemaldos, es jau tiku teicis, ka esmu piesardzīgs un pat kautrs cilvēks, un šis priekšlikums mani sabiedēja. Man šķita, ka doties šādā ceļojumā ir tas pats, kas iet drošā nāvē. Bez tam, nerunājot jau par visu pārējo, man ir jāpabalsta dēls, un tāpēc nedrīkstu atļauties nomirt tieši tagad.
— Nē, pateicos jums, ser Henrij, domāju, ka būs labāk, ja atteikšos, — es iesāku. — Esmu pārāk vecs, lai piedalītos šādos bezcerīgos pasākumos, kuri mums, bez šaubām, beigsies tāpat, kā tie beidzās manam nabaga draugam Silvestram. Man ir dēls, kuram esmu nepieciešams, tāpēc nevaru atļauties likt dzīvību uz spēles.
Sers Henrijs un kapteinis Guds izskatījās dziļi vīlušies.